Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 17. oktobris, 2017
Pētījumi online / Studentu pētījumi
 

 

 

Ilze Stikāne, LU TF MSP 1. kursa studente

1Tim 5:3–16 ekseģēze

3 Godā atraitnes, kas patiesi ir tādas. 4 Bet, ja kādai atraitnei ir bērni vai mazbērni, vispirms lai viņi mācās godbijīgi izturēties pret sava nama ļaudīm un ar pateicību atlīdzināt priekštečiem, jo Dievam tas ir patīkami. 5 Patiesa atraitne, kas palikusi viena, cer uz Dievu un nododas lūgšanām un aizlūgšanām dienu un nakti, 6 bet, kas dzīvo savām iegribām, tā, vēl dzīva būdama, jau ir mirusi. 7 To pavēlēdams, gādā, lai visi būtu bez vainas. 8 Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo. 9 Atraitņu kārtā ieskaitāma tā, kurai nav mazāk par sešdesmit gadiem, kas bijusi viena vīra sieva 10 un par kuras krietnajiem darbiem ir labas liecības – viņa ir uzaudzinājusi bērnus, ir bijusi viesmīlīga, ir mazgājusi svētajiem kājas, ir palīdzējusi cietušajiem un visādus labus darbus uzcītīgi darījusi. 11 Gados jaunākās par atraitnēm neskaiti, jo, kad viņas, juteklisko tieksmju pārņemtas, novēršas no Kristus, viņas grib precēties un 12 nāk sodībā par to, ka savu sākotnējo apņemšanos ir atmetušas. 13 Turklāt bezdarbībā tās radinās staigāt pa mājām, viņas ir ne tikai bezdarbīgas, bet arī pļāpīgas un uzbāzīgas, kas runā to, ko neklājas. 14 Tā nu es gribu, ka jaunākās precas, dzemdē bērnus, pārvalda mājas, nedodot nekādu iemeslu neslavas celšanai no pretinieka puses, 15 jo dažas jau ir novērsušās, sekodamas sātanam. 16 Ja kādai ticīgai* ģimenē ir atraitnes, lai tā par tām rūpējas, bet lai netiek apgrūtināta draudze, kurai jārūpējas par patiesajām atraitnēm.
 
* Daudzos majuskuļos „ticīgās” parādās sieviešu dzimtē, bet daži R tipa manuskripti ir ievietojuši „pistis” vīriešu dzimtē – „ticīgie”; citos rokrakstos parādās „ticīgie vai ticīgās”. 
 
 
1Tim vēstulē sastopamies ar vairākiem instrukcijas veidā rakstītiem pamācības tekstiem, un 1Tim 5:3–16 ir viens no šādiem tekstiem. Pētnieku interese par 1Tim vēstuli ir samērā nesena, un lielākais klupšanas akmens viņu vidū ir tieši vēstules autorība.[1] Lielākoties autori uzskata, ka šī nav Pāvila autentiskā vēstule, tomēr diskusijas par to vēl joprojām turpinās.[2] Šajā perikopē redzam vēstules autora pamācību, ko darīt ar kādu konkrētu grupu, kas atrodas draudzē, – atraitnēm. Jebkurš teksts, kurā ir iespējams redzēt kādas konkrētas instrukcijas un pamācības, liecina par kaut kādām neskaidrībām vai problēmām, kas ir jāatrisina. Vai vismaz, kas pašam teksta autoram šķiet problemātiskas. Gramatiskā pāreja no iepriekšējās nodaļas liecina, ka šī perikope ir daļa no Timotejam sniegtās instrukcijas, kas teoloģiski parādās kā ideja par baznīcu kā Dieva namu (3:15). Šīs grupas tiek izteiktas ar “timē”, ko iespējams tulkot kā “gods, godāt”.[3] Vēstules autors šeit nav domājis tikai kādu finansiālu atbalstu atraitnēm, bet gan patiesu cieņas un respekta izrādīšanu un kalpošanas novērtēšanu.[4] Un šī nav vienīgā vieta, kur Jaunā Derība piemin atraitnes, visplašāk šis temats parādās Lūkas ev. un Apustuļu darbos.[5]

Vēsturiski 1. gs. romiešu saimniecībās vīrieši bija tie, kuri dominēju pār visu un visiem. Viņi bieži vien seksuāli izmantoja gan vergus, gan atraitnes, gan meitas, un tas netika īpaši pārmests. Dažas no šīm sievietēm, kas atradās romiešu saimniecībās, varēja būt kļuvušas par kristietēm, bet ikdienā tās vēl joprojām tika apspiestas zem šo vīriešu dominances. Tas, protams, radīja iekšēju spriedzi šīm kristietēm, kas centās apvienot apkārt pastāvošās kultūras stereotipus un iezīmes ar viņu aicinājumu uz svētu un kristīgu dzīvi. Romiešu sabiedrībā atraitnēm, kas bija jaunākas par 50 gadiem, bija pieņemts apprecēties vēlreiz.[6]

Mūsdienu interpretācijas

Vēstules perikopes autors piemin trīs dažādu veidu atraitnes:

1. Vecākās atraitnes, kurām nav ģimenes locekļu, kas varētu par viņām parūpēties (5:3, 5, 9–10, 16b) – viņām ir nepieciešams baznīcas finansiālais atbalsts. Šīs tiek nosauktas par “patiesajām” jeb “īstajām” atraitnēm. Jau minētais vārds “timāo” šeit apzīmē respekta izrādīšanu un finansiālas atbildības uzņemšanos par kādu, šajā gadījumā šīm atraitnēm (5:5). “Patiesās” atraitnes cer uz Dievu un nododas lūgšanās (darbības vārda forma liecina par vairākkārtīgu, nevis vienreizēju aktu).[7] Apkārtējā kultūrvidē nepastāvēja īpaši daudz institūciju, kas palīdzētu tiem, kas nonākuši grūtībās, tāpēc baznīca to uztvēra kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem. Bet tāpat bija jānovelk kaut kāda robeža starp tiem, kuriem šī palīdzība ir vairāk nepieciešama nekā citiem.[8]

2. Atraitnes, kurām ir ģimene, bērni un mazbērni, kas par tām varētu parūpēties (5:4, 8, 16a), – Timoteja vēstules autors min divus iemeslus, kāpēc baznīcai to nevajadzētu darīt: “Bet, ja kāds par savējiem negādā, sevišķi par mājiniekiem, tas ticību ir atmetis un ir sliktāks par neticīgo” (5:8), un “..bet lai netiek apgrūtināta draudze, kurai jārūpējas par patiesajām atraitnēm” (5:16). Pirmais iemesls nav tiešā veidā saistīts ar draudzi, bet gan ar apkārtējo kultūrvidi. Civillikums tajā laikā noteica, ka nekristiešiem arī ir jārūpējas par atraitnēm savā ģimenē. Ja kristieši to nedarīja, tad gan ģimene, gan baznīca paver iespēju pagānu kritikai. Visā 1Tim vēstulei redzam aicinājumu uz pareizu un patiesu kristīgu dzīvi, lai draudze un kristīgā ticība netiktu apkārtējo apsmieta un kritizēta. Tas ir arī sava veida nosodījums tiem, kas ir nepastāvīgi savā ticībā, piemēram, nepiekopjot to mājas apstākļos. 16. pants netīši liecina par to, ka, iespējams, pašai draudzei nebija tik daudz finansiālu līdzekļu, lai parūpētos par visām atraitnēm.[9] Draudzes mācītājam ir jāmāca ģimenes, jo tieši ģimenes vidē cilvēki iemācās to, kā attiekties pret citiem cilvēkiem. Šāda rūpēšanās par vecākiem atsaucās uz 5. bausli: “Godā savu tēvu un māti” (2Moz 20:12).[10]
3. Jaunākās atraitnes, kuras vēl ir spējīgas dzemdēt bērnus (5:11–15). Varētu šķist, ka šīs atraitnes ir brīvas, būdamas jaunas un neatkarīgas, bet savu vēlmju apmierināšanā viņas dzīvo nāvē. Dzīvojot amorāli, viņas atsakās no mūžīgās dzīves Jēzū Kristū. No vēstules autora iespējams saskatīt, ka šīs jaunākās atraitnes ar savu uzvedību apdraud baznīcas integritāti.[11] Klēra Drūrija argumentē, ka vēstules autors šeit runā ļoti paplašinātā veidā un iespējams, ka ir bijuši tikai pāris šādu gadījumu, kurus draudze ir zinājusi.[12]

Vecākās atraitnes saskārās ar finansiālām grūtībām, bet jaunākās – ar morālām: a) viņu jutekliskās tieksmes attālina viņas no Kristus (5:11) – dažas no šīm atraitnēm bija kļuvušas seksuāli aktīvas, pirms tās apprecējās vēlreiz. Iespējams, šīs atraitnes jau bija precējušās, bet viņu vīri nebija kristieši. 1. gs. kultūrā tika sagaidīts, ka sieviete pieņems vīra reliģiskos ieskatus un piederību. Šāda atteikšanās no ticības varētu ietekmēt apkārtējo domas par kristietību;[13] b) viņu bezdarbība noved pie grēcīgām runām (5:13) – atraitnes, kurām nebija ģimenes, nebija pārāk aizņemtas, tāpēc tās pavadīja laiku ciemojoties. Būtu iespējams iedomāties šādu situāciju, kur dāmas visbiežāk čalo un pļāpā un bieži vien tiek pateiktas lietas, par kurām nevajadzētu runāt. Tas, kas nepatīk vēstules autoram, ir fakts, ka, šādi runājot, šīs atraitnes ir gribējušas pamācīt savus klausītājus, viņas esot kļuvušas par skolotājiem, kas runā muļķības (1:6). Ja šīs atraitnes šādā veidā pildīja misijas darbu, viņas, visticamāk, sludināja Dieva vārdu. Tas, kas autoram varētu nepatikt, ir iespējama neizpratne par lietām, ko viņas sludina; c) dažas no viņām ir novērsušās no kopienas, lai sekotu sātanam (5:15), – darbības vārds “novērsties” ir viens no darbības vārdiem pastorālajās vēstulēs, kurš raksturo kristīgās ticības pamešanu. 1Tim 1:20 ir redzams, kā vēstules autors nodod Himeneju un Aleksandru sātanam, bet šeit pašas atraitnes labprātīgi ir sevi nodevušas sātanam (5:15).[14] Atraitnes varētu būt atmetušas kristietību, ja tās būtu apprecējušās ar citai reliģijai piederīgu vīru un sākušas sekot viņa reliģiskajiem paradumiem un tradīcijām.

Vēstules autors sniedz risinājumu 5:14, kur tiek uzskaitīts tas, ko atraitnēm darīt – viņš neiebilst, ka jaunākās atraitnes varētu apprecēties vēlreiz, viņš pat to iedrošina, bet tam vajadzētu palikt kristiešu lokā, lai nebūtu jāatsakās no ticības. Vēl tiek pieminēts sievietes uzdevums “vadīt” saimniecību, lai gan citur pastorālajās vēstulēs tas parādās kā vīriešu pienākums. Jaunajām atraitnēm vajadzētu vēlreiz apprecēties un būt mājās kopā ar ģimeni. 1Tim autoram ir svarīgi tas, kā baznīca parādās apkārtējai pasaulei – misija iet roku rokā ar svētu dzīvošanu. Visticamāk, draudze Efesā ir tikusi kritizēta no ārpuses, un šāda atraitņu uzvedība varētu būt bijis viens no kritikas iemesliem.[15]
5:9 sastopamies ar instrukcijām, kuras sievietes varētu ieskaitīt atraitņu kārtā. Tātad ir kaut kāds konkrēts saraksts, un jaunākās atraitnes šajā sarakstā netiek iekļautas (5:11). Darbības vārds „katalēgo” jeb „pievienot sarakstam”, „ieskaitīt” Jaunajā Derībā parādās tikai šajā rakstu vietā. Hellēnistiskajā literatūrā „katalēgo” raksturo gan iesaukšanu armijā, gan iekļaušanu dievu lokā, kā arī iekļūšanu romiešu senāta aprindās. Ko vēstules autors šeit ir domājis ar šo sarakstu? 1) Iespējams, ka baznīcā bija šāds saraksts ar atraitnēm, kas ieņēma samērā svarīgu lomu draudzes dzīvē. Atraitnes varēja tikt kvalificētas šādam sarakstam atbilstoši viņu labajiem darbiem pagātnē un viņu laulību situācijai – viņas drīkstēja būt precējušās tikai vienu reizi. 2) 1Tim vēstules autors šeit vēlas uzsvērt atšķirību starp tām atraitnēm, kuras baznīcai vajadzētu uzturēt un tām, kuras var uzturēt ģimenes vai apprecēties vēlreiz. Šādā gadījumā baznīca uztur tikai daļu no vecākajām atraitnēm, jo, kas notiek ar tām vecajām atraitnēm, kam nav finansiāla atbalsta, bet kas neatbilst precīzi visiem kritērijiem, lai baznīca tās uzturētu? Ja nu atraitne ir bijusi precējusies divreiz? Kas notiek, ja viņai nekad nav bijis bērnu vai arī viņas labie darbi nav tik kuplā skaitā, cik būtu nepieciešams?[16] J. M. Baslere raksta, ka šim tekstam trūkst vienotības. Šis saraksts īsti nesaskaņojas ar to, kas teikts sākumā par „patiesajām” atraitnēm. Tekstā starp 3. un 4. pantu un 16. pantu parādās „inclusio” princips, kas apliecinātu mēģinājumu uzsvērt perikopes teksta vienotību, bet šis saraksts tāpat īsti nesavienojas ar perikopes sākumā teikto. Ja sākumā šķiet, ka „patiesās” atraitnes ir tās, kurām nav neviena, kas tās uztur, un kuras ir spēcīgas savā ticībā, tad šis atraitņu īpašību uzskatījums tikai papildina jau esošos kritērijus.[17]
Lai vecākās atraitnes tiktu pievienotas šim sarakstam, tām ir jāatbilst 8 nosacījumiem, diviem sociāla rakstura – viņām ir jābūt 60 gadus vecām un viņas varēja būt precējušās tikai vienu reizi. Pārējie 6 noteikumi ir saistīti ar atraitnes kā kristietes dzīvi un nodošanos ticībai (5:10). Par viņas krietnajiem darbiem ir labas liecības; viņa ir uzaudzinājusi bērnus; viņa ir bijusi viesmīlīga; mazgājusi svētajiem kājas (kas liecina par viņas pazemību); viņa ir palīdzējusi cietušajiem; viņa ir veltījusi savu dzīvi dažādu labu darbu darīšanai.[18] J. M. Baslere uzskata, ka šajā laikā baznīcā esot bijis ārkārtīgi daudz atraitņu, pareizāk sakot, par daudz. Tas varētu būt 1. gs. esošās augstās mirstības dēļ, jo sievietes parasti apprecējās pusaudžu gados ar gados vecākiem vīriešiem. Vārds „hēra” jeb „atraitnes” varētu tikt skatīts arī plašākā kontekstā, ne tikai tās sievietes, kurām vīrs ir nomiris, bet arī tās sievietes, kuras vienmēr ir ieturējušas celibātu.[19] Savukārt I. Hovards Māršals argumentē, ka „atraitnes” varēja būt arī vecākas sievietes, kuras nekad nebija precējušās, bet nešķiet ticami, ka jaunākās sievietes, kas ieturēja celibātu, arī tiktu pieskaitītas atraitnēm, jo grieķu valodā pastāvēja un tika lietots termins „jaunava”.[20] Visticamāk, tās nebija tikai sievietes, kuras bija pazaudējušas vīrus, jo šis saraksts liecina par kādu konkrētu grupu baznīcā, varbūt pat kā amata grupu. Šī perikope varētu apvienot ieskatus gan par šādu konkrētu kalpošanas grupu baznīcā, gan arī par tām sievietēm, kuras patiešām bija bez ģimenēm un kurām bija nepieciešams baznīcas atbalsts.  

Vēstules autors šajā perikopē sniedz Timotejam četras redzamas pavēles, kā vajadzētu attiekties pret draudzēs esošajām atraitnēm: pirmkārt, vecākās atraitnes, kurām nav ģimenes, kas viņas uzturētu, ir jāatbalsta baznīcai (5:3); otrkārt, ir jāiekļauj sarakstā konkrētas atraitnes (5:9); treškārt, izvairīties no jaunākajām atraitnēm, kas ir novērsušās no ticības (5:11); ceturtkārt, pamācīt jaunākās atraitnes, lai tās apprecas vēlreiz (5:14). Nedrīkstētu aizmirst, ka šis teksts ir rakstīts konkrētā laikā ar konkrētām kultūrvides iezīmēm un kontekstu. Autoram šajā perikopē ir izdevies sniegt pieņemamas instrukcijas gan romiešu sabiedrībai, gan kristiešu mācībai.[21]

Interpretācijas šodienas sievietēm

Linda M. Malonija uzskata, ka mācītājs cenšas samazināt gan atraitņu skaitu, gan to aktivitātes. Autore uzskata, ka vēstules autora vēlme, lai jaunās sievietes apprecas, varētu tikt saistīta ar viņa paša ieskatiem. Iespējams, ka šo atraitņu kategorijā pieskaitāmas arī sievietes, kas ievēroja celibātu un nebija precējušās. No vienas puses, ja jaunās atraitnes jau ir bijušas precētas un tagad tām prasa to darīt vēlreiz, tad viņas nekad vairs nevarētu pieskaitīt šī saraksta atraitnēm, jo viņas būtu precējušās divreiz. No otras puses, ja šīs jaunās atraitnes nekad nav bijušas precējušās, tad, ja viņas būtu šajā sarakstā, pastāv iespēja, ka vēlāk viņas varētu pārdomāt. Ir iespējams pieņemt, ka varbūt vēstules autors vienkārši vēlējās izslēgt no šīs grupas pēc iespējas vairāk sieviešu. Skatoties uz to, ko šīs atraitnes darīja, vēstules autors drīzāk atbalsta atraitņu pasivitāti, nevis aktivitāti. Aina vairāk attēlo klostera veida dzīvi īstajām atraitnēm. Runājot par jaunajām atraitnēm, ir ļoti uzmanīgi jāraugās uz vēstules autora iespējamo opozīciju un to, ko viņas varbūt mācīja un sludināja nepareizi. Šīs atraitnes piekopa arī dažādas askētisma formas (1Tim 4:2–5). Tas, ko ir iespējams teikt, ka šīs jaunās atraitnes sludināja kristīgo ticību un, pateicoties savam kalpošanas darbam, visticamāk, saņēma atalgojumu par to (1Tim 5:3; 1Tim 5:17). Vēstules autoram, visticamāk, nepatika gan tas, ka viņas sludināja, gan tas, ko viņas sludināja.[22]

Džoanna Djūija raksta, ka ar 2. gs. kristietībā sāka mainīties ieskats par vīriešu un sieviešu vienlīdzību draudzē. „Atraitne” ir tā, kas ir nodevusies kristietībai un ir neatkarīga no vīrieša – viņas vīra, tēva vai kāda cita vīriešu kārtas radinieka. Lielākā daļa, kas tika sauktas par atraitnēm, tādas arī bija vārda tiešākajā nozīmē. Džoanna Djūija pretēji saviem sākotnējiem pieņēmumiem nonāk pie secinājuma, ka šīs atraitnes bija dažāda vecuma un tās bija iesaistītas draudzes dzīvē – tās mācīja, lūdz un arī kalpoja. Un draudze uzturēja šīs atraitnes. Autore uzsver, ka pastorālo vēstuļu autors vēlas samazināt esošo atraitņu skaitu draudzē – tā neuzturēs visas atraitnes, un šis uzturēto skaits tiek reducēts uz „patiesajām” atraitnēm. Ģimenes locekļiem ir jāuztur atraitnes, citādi viņi vairs nav kristieši. Izņemot vēlēšanos ietaupīt baznīcas līdzekļus, šāda sistēma arī palīdzētu cīnīties pret tām sievietēm, kas kļūst par atraitnēm tikai savas ticības dēļ (tās ir šķīrušās, jo vīri bijuši pagāni). Vēstules autoram sarakstā ievietojama „atraitne” ir tā, kurai primāri nav ģimenes un finansiāla atbalsta. Tas ir galvenais, nevis fakts, ka tāpēc, ka viņa tic, viņa būtu jāuztur. Djūija uzskata, ka šādā veidā nav izdevies samazināt „atraitņu” kalpošanu baznīcā tik lielā mērā, cik gribētos, tāpēc arī 5:9–11 parādās vēl papildu kritēriji par to, kāpēc kādu sievieti varētu saukt par „atraitni”. Tieši tāpēc arī pastorālajās vēstulēs rodas apjukums starp atraitnēm, kas kalpo draudzē un tām, kas tikai meklē esošā stāvokļa uzlabošanas iespējas. Bet šie papildu kritēriji attiecās tikai uz atraitnēm kā baznīcas ticīgo daļu un arī kā sludinātājām. Jaunākās nevajadzētu klasificēt kā „atraitnes”, jo viņas vēlāk varētu gribēt apprecēties vēlreiz, tādējādi pārkāpjot Dievam solīto celibātu. Lai gan varētu šķist, ka atraitnes vienkārši ir pļāpīgas, viņas, visticamāk, gāja no mājas uz māju un centās sludināt kristīgo ticību (1Tim 4:1–7). Vēstules autors turpretim vēlas, lai šīs jaunās sievietes apprecas vēlreiz un pilda mātes lomu ģimenē, dzemdējot bērnus, nevis sludinot ticību. Autore saskata, ka 5:16 izteiktais lūgums tiek attiecināts uz turīgām sievietēm, kas varētu uzturēt atraitnes kā savus ģimenes locekļus, lai baznīcai tas nebūtu jādara. Viņas dzīvo sava veida klosterī, ievērodamas celibātu.[23]

Šādas instrukcijas atraitnēm ir preskriptīva rakstura teksti. Šis teksts ir vēsturisks pierādījums, ka vēstules autors zināja, ka baznīcā bija grupa sieviešu, kuras dzīvoja celibātā un piedalījās sludināšanā. Vēstules autors vēlas ierobežot šādas sieviešu grupas, tās inkorporējot patriarhālās mājvietās, kur autoritāte pienākas vīrietim. Djūijas ieskati ir diezgan radikāli, viņa uzskata, ka pastorālo vēstuļu autors atbalstīja tikai vienu versiju – pilnīgu vīriešu autoritāti.[24] Tātad šis teksts runā par vīriešu dominances nostiprināšanu un pierādīšanu, arī kalpošanas jomā.

Šo tekstu pirmām kārtām vajadzētu skatīt tā vēsturiskajā kontekstā. 1. gs. Romas impērijā sievietei bija daudz marginālāka loma nekā mūsdienās. Sabiedrībā valdīja vīriešu dominance un reti kura sieviete bija spējīga pati sevi uzturēt. Nav iespējams precīzi spriest, vai vēstules autors vēlas apspiest sieviešu misijas un sludināšanas darbu vai arī ieviest kārtību un sakārtot baznīcas finansiālo stāvokli. Tāpat kā nav zināms, ko tieši šīs jaunākās atraitnes stāstīja pārējiem. Iespējams, ka pirmbaznīcā pastāvēja gan atraitnes, kurām tiešām bija nomiruši vīri un kurām nebija finansiālo līdzekļu, lai izdzīvotu, gan sava veida atraitņu kārta kā tituls un kā grupa baznīcā, kas saņēma atalgojumu par savu kalpošanas darbu. Tāpat kā, iespējams, jaunajām atraitnēm veltītās negatīvās īpašības ir bijis kāds gadījums, par ko draudze ir zinājusi, bet ne plaši izplatīta problēma.[25] Baznīca finansiālu iemeslu dēļ varētu censties strukturēt šo atraitņu daudzumu, jo tas bija patiesi iespaidīgs.[26] Mūsdienās tā daļa, ko pirmbaznīcā varētu skatīt kā konkrētu grupu baznīcā, kas izpilda savas kalpošanas fukcijas, vairāk parādās klosteru vidē, kur sievietes nododas kalpošanai un ievēro celibātu. Toties saistībā ar otru grupu – tās ir sievietes, kurām ir nepieciešams draudzes atbalsts. Lai gan mūsdienu pasaulē vairs nav tik ierasts, ka sieviete nevarētu pati sevi uzturēt pēc vīra nāves, bet tas arī nav tik viennozīmīgi. Šo perikopi būtu iespējams skatīt ne tikai fiziskā finansiāla stāvokļa aspektā, bet arī līdzjūtības aspektā. Draudzes locekļiem būtu ar cieņu jāizturas pret šādām sievietēm un jāmēģina viņām palīdzēt, jo viņas ir tās, kas ar savu labestību un cerību palīdzēs visiem pārējiem. 



[1] Pētniecības attīstībai skatīt I. Howard Marshall, „Some Recent Commentaries on the Pastoral Epistles”, The Expository Times 117:4 (London: Sage Publications, 2006), pp. 140 – 143. 
[2] Pīters Valkers ir viens no autoriem, kurš mūsdienu pētniecībā ir mēģinājis pierādīt, ka pastorālās vēstules ir Pāvila autentiskās vēstules, skatīt Peter Walker, „Revisiting The Pastoral Epistle – Part 1”, EJT 21:1 (2012), 4 – 16 un Peter Walker, „Revisiting The Pastoral Epistles – Part 2”, EJT 21:2 (2012), pp. 120 – 132. 
[3] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 109.
[4] Thomas C. Oden, First and Second Timothy and Titus (Louisville, Kentucky: John Knox Press, 1989), p. 154.
[5] Lk 2:37; Lk 4:25–26; Apd 6:1; Apd 9:36–41. 
[6] Imperatora Augusta izdotais likums nosodīja neprecētas sievietes vecumā no 25 līdz 50 gadiem un neprecētus vīriešus no 25 līdz 60 gadiem, kuriem nebija bērnu un kuri neapprecējās vēlreiz, bija šķīrušies vai atraitņi. Atraitnes nevarēja precēties 10 mēnešus pēc vīra nāves – tas bija atvēlētais laiks sērām, bet tika sagaidīts, ka atraitne apprecēsies vēlreiz tuvāko divu gadu laikā; Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 110.
[7] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), pp. 110 – 111. 
[8] Thomas C. Oden, First and Second Timothy and Titus (Louisville, Kentucky: John Knox Press, 1989), p. 153.
[9] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), 111 – 112; skatīt arī Thomas C. Oden, First and Second Timothy and Titus (Louisville, Kentucky: John Knox Press, 1989), p. 153.
[10] Thomas C. Oden, First and Second Timothy and Titus (Louisville, Kentucky: John Knox Press, 1989), pp. 154 – 155. 
[11] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 111.
[12] Clare Drury, „The Pastoral Epistles” in The Oxford Bible Commentary, ed. John Barton and John Muddiman (Oxford: Oxford University Press, 2007), p. 1226.
[13] Raymond F. Collins, 1&2 Timothy and Titus: A Commentary (Louisville, Kentucky: Westminster John Knox Press, 2002), pp. 141 – 142. 
[14] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), pp. 112 – 113. 
[15] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 113.
[16] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 114.
[17] Jouette M. Bassler, „The Widow’s Tale: A Fresh Look at 1Tim 5:3–16”, JBL 103/1 (1984), pp. 33 – 36.
[18] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), pp. 114 – 115. 
[19] Jouette M. Bassler, „The Widow’s Tale: A Fresh Look at 1Tim 5:3–16”, JBL 103/1 (1984), pp. 33 – 36. 
[20] I. Howard Marshall, The Pastoral Epistles (London: T&T Clark, 1999), p. 578.
[21] Paul M. Zehr, 1&2 Timothy, Titus (Scottdale, Pennsylvania: Herald Press, 2010), p. 115.
[22] Linda M. Maloney, „The Pastoral Epistles”, in Searching the Scriptures. A Feminist Commentary, ed. Elisabeth Schüssler Fiorenza, Vol. 2 (New York: Crossroad, 1994), pp. 371 – 373. 
[23] Joanna Dewey, „1 Timothy”, in The Women’s Bible Commentary, ed. Carol A. Newsom and Sharon H. Ringe (Louisville, Kentucky: Westminster/John Knox Press, 1992), pp. 356 – 357. 
[24] Joanna Dewey, „1 Timothy”, in The Women’s Bible Commentary, ed. Carol A. Newsom and Sharon H. Ringe (Louisville, Kentucky: Westminster/John Knox Press, 1992), p. 357.
[25] Clare Drury, „The Pastoral Epistles” in The Oxford Bible Commentary, ed. John Barton and John Muddiman (Oxford: Oxford University Press, 2007), p. 1226.
[26] Romā Kornēlija laikā bijis apmēram 1500 atraitņu un Antiohijā Hrizostoma laikā – 3000; Stӓhlin, „hēra”, in Theological Dictionary of the New Testament, ed. Gerhard Friedrich, Vol. IX (Grand Rapids, Michigan: Wm. B. Eerdmans Publishing Company, 1974), pp. 460 – 461.