Pārdomām par sieviešu ordināciju
 
BildeBildeBilde
 
otrdiena, 13. aprīlis, 2021
Jaunumi
 
   
115481

Būt luterānim: atšķirt šī laikmeta garus
06.01.2021


Vebinārā pēta kā iesaistīties izlīguma dialogā

No Latīņamerikas baznīcām, kas meklē miera un izlīguma ceļus, līdz luterāņiem pasaules ziemeļos, kas cīnās ar šķeltnieciskiem morāles un ētikas jautājumiem, 2. decembra “Esam luterāņi” vebinārā dalībnieki apsprieda veidus, kā izprast mūsu laikmeta garu.

Tiešsaistes diskusija bija sestā no mēneša sērijas, pulcējot teologus un citus, kas iesaistīti pētījumā par mūsdienu luterāņu identitāti. Vebināru vadīja pasaules luterāņu federācijas Identitātes, kopības un formācijas programmas vadītājs, māc. Dr. Chad Rimmer.

Ievada pārdomās māc. Dr. Simone Sinn, ekumeniskās teoloģijas profesore Bossey institūtā un Pasaules Baznīcu padomes (WCC) Ticības un Kārtības komisijas loceklie, atzīmēja, ka sarunām publiskajā telpā ir vajadzīga apķērība un spēja atšķirt pasaulīgos un garīgos jautājumus.

Citējot pirms 500 gadiem publicēto Mārtiņa Lutera traktātu par kristieša brīvību, viņa apstiprināja, ka evaņģēlijs ir “atbrīvošanās vēstījums, kas mūs atbrīvo”, lai “visu mūsu enerģiju un uzmanību varētu brīvi veltīt citiem. “Luterāņi ir slaveni par to, ka “uzroka piedurknes un iesaistās dienas sarežģītākajos un nopietnākajos jautājumos”, viņa atzīmēja, lai kalpotu citiem un “būtu daļa no pārveides procesa”.

Kopienas loma

Runājot par instrumentiem, ko luterāņi var izmantot izpratnes procesā, viņa uzskaitīja tradicionālos instrumentus: Rakstus, katehismu, korāļus un sakramentus, bet arī pieminēja mūsdienu zinātnes atziņas, kas var palīdzēt attīstīt mūsu izpratni par jautājumiem. Viņa uzsvēra, ka ir svarīgi apzināties sabiedrisko dimensiju, uzsverot, ka sarunās ir jāpiedalās tiem, kurus apspriežamie jautājumi skar visvairāk .

Runājot no Latīņamerikas perspektīvas, Kolumbijas Evanģēliskās luterāņu baznīcas bīskaps  Atahualpa Hernandez runāja par problēmām darbā miera labā valstī, kas vairāk nekā pusgadsimtu piedzīvojusi pilsoņu karu. Viņš atgādināja, ka 2016. gada referendumā, lai ratificētu miera līgumu, vairāk nekā puse valsts balsoja pret, norādot, ka “kristīga valsts” “nav garantija, ka mēs esam gatavi pildīt aicinājumu būt par miera vēstnešiem”.

Viņš runāja par grūtībām, kas saistītas ar liecināšanu un garu izšķiršanu valstī, kur katoļi joprojām saņem “priviliģētu attieksmi” un kur luterāņi un citi galvenie protestanti cenšas nošķirt sevi no strauji augošām labklājības evaņģēliju baznīcām. Viņš teica, ka galvenais ir atrast veidus, kā “iemiesot mūsu teoloģiju” un izmantot mūsu dāvanas kalpošanā tiem, kurus visvairāk skārusi vardarbība un konflikts.

Nepārtrauktība un pārmaiņas

Dr. Sinn runāja par darbu ar PBP, kas 2013. gadā sagatavoja pirmo dokumentu par morāles un ētikas jautājumu traktēšanu, un pašlaik noslēdz darbu pie otrās publikācijas par nepārtrauktību un pārmaiņām. “Kad vien baznīca sniedz roku tiem, kas saskaras ar diskrimināciju, tā var nonākt pie secinājumiem, kurus citiem ir grūti pieņemt,” viņa teica. Viņa norādīja uz līdzšinējiem baznīcas doktrīnas elementiem saistībā ar verdzības, aparteīda, kara un miera jautājumiem, kā arī pašreizējo sašķeltību attiecībā uz LGBTQI kopienas iekļaušanu.

Māc. Sinn uzsvēra, ka izpratnes veidošana prasa laiku, un baznīcām vietējā un valsts līmenī ir jādod vieta cilvēkiem, kur satikties un ieklausīties cits citā. “Kristīgā dzīve nav tikai tikumības normu īstenošana, bet gan mīlestības atbilde visneaizsargātākajiem,” viņa uzsvēra.

 

Mēs joprojām mācāmies un cenšamies reaģēt ar mīlestību. /Kolumbijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps Atahualpa Hernandez/

 

Bīskaps Hernandez atzīmēja, ka baznīca vislabāk liecina tad, kad pavada un ir  līdzās tiem, kas meklē dialogu un samierināšanos. Vardarbības kontekstā viņš teica: “Mēs sevi neuzskatām labāku par citiem, un mums nav atbildes, “bet drīzāk “mēs joprojām mācāmies” un “mēģinām reaģēt ar mīlestību”.”

Kolumbijas baznīcas līderis noslēgumā minēja konkrētu izlīguma piemēru, kurā bija piedalījies Adventes pirmajā svētdienā, kad bijušie nemiernieku kaujinieki un pamatiedzīvotāju kopienu locekļi sanāca kopā, lai dalītos savos stāstos par sāpēm un konfliktiem. Dalībnieki saplēsa šķīvi, lai simbolizētu savas sabiedrības vardarbību un sašķeltību, bet pēc tam tika aicināti meklēt veidus, kā atkal salikt šos gabalus kopā. “Es redzēju, kā tur piedalās mazi bērni,” viņš teica.

“Ir grūti to aprakstīt, un to nevar uzrakstīt ziņojumā,” viņš piebilda, “bet tas bija cerību simbols.”

 

ŽENĒVA, Šveice

03.12.2020.

 

Avots: Pasaules Luterāņu Federācija 

 

Foto: LWF/P. Hitchen




 
      Atpakaļ